Atkal ir uznācis tāds periodiskais panīkums, kas dažreiz uznāk un kad neko negribas. Viss liekas smieklīgi mazs un bezjēdzīgs. Negribas neko īsti darīt, negribas arī nedarīt.
Šodien bija paredzēts pabeigt lielāko daļu no prakses atskaites, taču vismaz pagaidām tas nav izdevies, viss ir tikpat tālu, cik bija iepriekšējās dienas. Diezgan nožēlojami, taču tik tiešām nespēju sevi piespiest uzrakstīt ne vārda par kontiem, grāmatvedību un finanšu pārskatiem.
Šodien ienāca prātā trāpīgi vārdi par sevi, proti: „Es nekad nezinu, ko gribu, bet, kad uzzinu, parasti jau ir par vēlu”. Tagad ir tieši tāda sajūta, it kā gribas kaut ko darīt, bet nezinu, ko. Negribas ne strādāt, ne rakstīt atskaiti, ne lasīt (varbūt tāpēc, ka nekā laba šobrīd pie rokas nav), pat filmas neesmu skatījusies nez cik ilgi. Brīnums, ka blogā vispār vēl rakstu, zinot, cik ātri man viss apnīk. Bet tomēr nepamet tā sajūta, ka kaut kas ir jādara, citādi vēlāk atkal kaut kas būs nepielūdzami nokavēts.
Pēc nedaudz vairāk kā nedēļas atkal jāsāk braukāt uz Rīgu, bet pat to man vairs negribas. Tagad jau šaubos, vai vispār pēc diviem gadiem braukšu kaut kur prom un vai vispār mēģināšu to darīt, līdz ar to arī zviedru valodas mācīšanās kļūst nevajadzīga un bezjēdzīga. Tagad ir tāda sajūta, ka man uz mūžiem jāpaliek šeit ar savu vienmuļo dzīvi. Un šo ideju, kas mani kādu laiku bija apsēdusi, par braukšanu uz Sverige esmu pieskaitījusi savām nenormālajām un tizlajām idejām, kādas man dažreiz ienāk prātā, par kurām domāju dienu un nakti, bet pēc kāda laika tās mirst dabīgā nāvē un tā arī nekad tās neīstenoju.
Plus visu laiku ir baigais nogurums un nāk miegs, lai gan guļu daudz un bieži. Piemēram, tagad pamodos pirms pusotras stundas, bet joprojām jūtos pusaizmigusi. Un atkal ir sācies tas drausmīgais karstums. Un jā, izčibējis ir arī mans veselīgais dzīvesveids (tb ēšanas režīms), ko piekopu kādas 10 dienas. Atkal niekojos ar visādiem draņķiem. Ehz, ātri gan tas beidzās, bet, kad būs gribēšana, sākšu atkal.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru