Ja.

Ja es būtu maniaks, ietu un nožmiegtu kādu.
Ja es būtu alkoholiķis, ietu un izdzertu sausu bāru .
Ja es būtu narkomāns, ietu un iedurtu devu tādu.
Bet tā kā es esmu es, tad nezinu, ko lai dara.

Disturbance.

Plāni ir nedaudz mainījušies.
Un šajā blogā tiks rakstīts ne tikai par literatūru un kino, bet arī par citām nesvarīgām lietām.
Kā jau teicu Ievisham, jāsāk nodoties rakstīšanai, citādi līdz gatavai grāmatai (un prakses atskaitei :D) nekad netikšu. Tā (ne grāmata, ne prakses atskaite) pat vēl nav iesākta. :D Un jā, pēc gadiem, būs jautri arī ierēkt par sevi. Atkal.

Pēdējā laikā tik tiešām nav miera, visu laiku cīnos ar stulbām domām par pagātni un nākotni (kā vienmēr :D). Tas laikam atvaļinājuma dēļ, jo parasti nav laika domāt. Bet tad, kad uzrodas brīvs laiks un varētu beidzot darīt lietas, ko gribu darīt tad, kad laika nav, respektīvi, jājūdzas nost darbā vai citur, tad, protams, uznāk apātija un neko negribas darīt. Nu labi, nav jau tā, ka negribas, bet kaut kā nesanāk. Visu dienu klimstu apkārt: ieslēdzu pc – izslēdzu pc, sāku lasīt grāmatu – pēc 5 minūtēm aizveru, paskatos tv – izslēdzu tv. Tāpēc mani dižie plāni par daudzu filmu noskatīšanos un daudzu grāmatu izlasīšanu atvaļinājuma laikā pamazām sāk izplēnēt, nemaz nerunājot par to, ka biju izdomājusi sakārtot mājas bibliotēku, bet tā arī neatradām (lasīt „nemeklējām”) ne meistaru, ne plauktus. Aaa, jā, vēl jau man bija doma sataisīt sarakstu ar A1 grāmatā mācītajiem vārdiņiem zviedriski (lietvārdiem un darbības vārdiem) visās formās. Precīzāk, sarakstu kladē jau esmu sataisījusi, vēl tik uz pc būtu jāpārraksta pēc alfabēta. Vienkārši man ienāca prātā, ka tā būtu vieglāk vajadzīgajā brīdī izvēlēties pareizo formu lietvārdam un laiku darbības vārdam, nebūtu jāmeklē vārdnīcā vai jāmēģina atcerēties gramatikas noteikumi. Labi, vienkāŗši man patīk sistematizēt visu, tā laikam ir amata slimība. Nemaz nerunājot par to, ka dotos materiālus esmu salikusi gandrīz vai tematiski un hronoloģiskā kārtībā mapītē. Sick and freaky.

Ak jā, vēl par to, kāpēc mainījās plāni. Pagaidām lasu tikai pirmo grāmatu kopš idejas par savu bibliogrāfisko blogu. Tas ir Edgara Allana Po stāstu krājums „Nodevīgā sirds”. Jāatzīst, ka daži stāsti ir diezgan interesanti, bet citos grūti izsekot līdzi tekstam, jo valoda ir krietni sarežģītāka nekā biju domājusi, daudz atsauces uz kultūras, mākslas un literatūras vēsturi, kas lielākajā daļā gadījumu man neko neizsaka. Dažās vietās gribējās smieties, lai gan tas nav piedienīgi, smieties par līķiem, kas nejaušības pēc satrun stāvot kājās un uzgāžas virsū piederīgajiem.

Nu tā, pagaidām pietiks murgot.

Pirmais.

Ņemot vērā manu pēdējā laika tieksmi rakstīt un dokumentēt, arī es esmu nokļuvusi līdz bloga rakstīšanai.
Pretēji manai depresīvajai personībai šis blogs nebūs par dzīves grūtumu utt., bet gan par kultūru. Proti, pēdējā laikā atkal esmu aizrāvusies ar grāmatu lasīšanu un filmu skatīšanos, taču pēc kāda laika mēdz aizmirsties labi autori, literārie darbi, sižeti utt., tāpēc nolēmu, ka šeit varētu atstāt savas pārdomas par izlasīto un redzēto.