What’s up?!

Atkal ir uznācis tāds periodiskais panīkums, kas dažreiz uznāk un kad neko negribas. Viss liekas smieklīgi mazs un bezjēdzīgs. Negribas neko īsti darīt, negribas arī nedarīt.
Šodien bija paredzēts pabeigt lielāko daļu no prakses atskaites, taču vismaz pagaidām tas nav izdevies, viss ir tikpat tālu, cik bija iepriekšējās dienas. Diezgan nožēlojami, taču tik tiešām nespēju sevi piespiest uzrakstīt ne vārda par kontiem, grāmatvedību un finanšu pārskatiem.
Šodien ienāca prātā trāpīgi vārdi par sevi, proti: „Es nekad nezinu, ko gribu, bet, kad uzzinu, parasti jau ir par vēlu”. Tagad ir tieši tāda sajūta, it kā gribas kaut ko darīt, bet nezinu, ko. Negribas ne strādāt, ne rakstīt atskaiti, ne lasīt (varbūt tāpēc, ka nekā laba šobrīd pie rokas nav), pat filmas neesmu skatījusies nez cik ilgi. Brīnums, ka blogā vispār vēl rakstu, zinot, cik ātri man viss apnīk. Bet tomēr nepamet tā sajūta, ka kaut kas ir jādara, citādi vēlāk atkal kaut kas būs nepielūdzami nokavēts.
Pēc nedaudz vairāk kā nedēļas atkal jāsāk braukāt uz Rīgu, bet pat to man vairs negribas. Tagad jau šaubos, vai vispār pēc diviem gadiem braukšu kaut kur prom un vai vispār mēģināšu to darīt, līdz ar to arī zviedru valodas mācīšanās kļūst nevajadzīga un bezjēdzīga. Tagad ir tāda sajūta, ka man uz mūžiem jāpaliek šeit ar savu vienmuļo dzīvi. Un šo ideju, kas mani kādu laiku bija apsēdusi, par braukšanu uz Sverige esmu pieskaitījusi savām nenormālajām un tizlajām idejām, kādas man dažreiz ienāk prātā, par kurām domāju dienu un nakti, bet pēc kāda laika tās mirst dabīgā nāvē un tā arī nekad tās neīstenoju.
Plus visu laiku ir baigais nogurums un nāk miegs, lai gan guļu daudz un bieži. Piemēram, tagad pamodos pirms pusotras stundas, bet joprojām jūtos pusaizmigusi. Un atkal ir sācies tas drausmīgais karstums. Un jā, izčibējis ir arī mans veselīgais dzīvesveids (tb ēšanas režīms), ko piekopu kādas 10 dienas. Atkal niekojos ar visādiem draņķiem. Ehz, ātri gan tas beidzās, bet, kad būs gribēšana, sākšu atkal.

No. 1

Nu tad beidzot esmu kaut ko izlasījusi, lai varētu ierakstīt šeit kaut ko atbilstošu bloga nosaukumam. :D
Pateicoties Ievišam tiku pie:
Giljermo Martiness "Lusianas B. nāve".
Ko lai saka, sāku vakar plkst. 20:00 un šodien ap plkst. 1:00 pabeidzu. Tā teikt - vienā elpas vilcienā. Pēc tam nevarēju aizmigt, tad laikam aizmigu un atkal pamodos un atkal mocījos ar bezmiegu, kaut kādā neizskaidrojamā veidā grāmata laikam bija iespaidojusi manas smadzenes. Turklāt šodien bija agri jāceļas uz pirmo darba dienu pēc atvaļinājuma, bet nu neko, tas bija tā vērts.
Grāmata tiešām bija aizraujoša un nelika vilties. Par ko es ne brīdi nešaubījos, jo jūnijā izlasīju šī paša autora grāmatu „Slepkavības Oksfordā”, kas arī bija laba, tomēr man „Lusianas B. nāve” likās pārāka, to pierāda kaut vai fakts, ka es nespēju atrauties, kamēr nebiju aizšķīrusi pēdējo lapaspusi („Oksfordu” lasīju vairākas dienas ar pārtraukumiem). Šajā darbā visu laiku tika uzturēta tāda forša spriedzīte, kad visu laiku šķiet: „Nu kaut kam tūlīt jābūt!”. Uz beigām gan dažas nianses likās nedaudz tādas kā neiederīgas un pārspīlētas, bet kopējam iespaidam tas pārāk netraucēja.
Jāatzīmē, ka lasot šādas grāmatas, es saprotu, cik ļoti novērtēju to lielisko iespēju uzreiz tikt ierautai sižeta virpulī, nevis daudzum daudzas lapaspuses lasīt tādu kā romāna ievadu un gaidīt, kad beidzot sāksies kāda spraiga darbība, ar prātu nojaušot, ka tādai jābūt, tomēr neesot īsti pārliecinātai, vai tas tiešām notiks. Turklāt tie nāvējoši apnicīgie ievadi ir praktiski visiem autoriem, ko esmu lasījusi. Tādā ziņā Martiness ir īsts meistars – uzreiz kā ar bomi pa pieri un aiziet. Tieši manā gaumē. 
Šīs grāmatas lieliskumu pierāda vēl viena nianse: savu mammu – hronisku literatūras nelasītāju, šodien atradu ar „Lusianas B. nāvi” rokās. :D
Šodien pēc tādas lasīšanas iedvesmas pat atkal atgriezos pie puspabeigtās E. A. Po mocīšanas, pāris stāstus nomocīju, vēl puse palikusi, bet gan jau, dažreiz pat trāpās tīri interesanti gabali. Kaut kad būs jāpabeidz vēl 3 iesāktās grāmatas un 1 neiesāktā, kas mani pagaidām nav spējušas aizraut + vēl milzums ko jau sen gribēju izlasīt, bet vēl nesagribēju pietiekami stipri. :D

Ja.

Ja es būtu maniaks, ietu un nožmiegtu kādu.
Ja es būtu alkoholiķis, ietu un izdzertu sausu bāru .
Ja es būtu narkomāns, ietu un iedurtu devu tādu.
Bet tā kā es esmu es, tad nezinu, ko lai dara.

Disturbance.

Plāni ir nedaudz mainījušies.
Un šajā blogā tiks rakstīts ne tikai par literatūru un kino, bet arī par citām nesvarīgām lietām.
Kā jau teicu Ievisham, jāsāk nodoties rakstīšanai, citādi līdz gatavai grāmatai (un prakses atskaitei :D) nekad netikšu. Tā (ne grāmata, ne prakses atskaite) pat vēl nav iesākta. :D Un jā, pēc gadiem, būs jautri arī ierēkt par sevi. Atkal.

Pēdējā laikā tik tiešām nav miera, visu laiku cīnos ar stulbām domām par pagātni un nākotni (kā vienmēr :D). Tas laikam atvaļinājuma dēļ, jo parasti nav laika domāt. Bet tad, kad uzrodas brīvs laiks un varētu beidzot darīt lietas, ko gribu darīt tad, kad laika nav, respektīvi, jājūdzas nost darbā vai citur, tad, protams, uznāk apātija un neko negribas darīt. Nu labi, nav jau tā, ka negribas, bet kaut kā nesanāk. Visu dienu klimstu apkārt: ieslēdzu pc – izslēdzu pc, sāku lasīt grāmatu – pēc 5 minūtēm aizveru, paskatos tv – izslēdzu tv. Tāpēc mani dižie plāni par daudzu filmu noskatīšanos un daudzu grāmatu izlasīšanu atvaļinājuma laikā pamazām sāk izplēnēt, nemaz nerunājot par to, ka biju izdomājusi sakārtot mājas bibliotēku, bet tā arī neatradām (lasīt „nemeklējām”) ne meistaru, ne plauktus. Aaa, jā, vēl jau man bija doma sataisīt sarakstu ar A1 grāmatā mācītajiem vārdiņiem zviedriski (lietvārdiem un darbības vārdiem) visās formās. Precīzāk, sarakstu kladē jau esmu sataisījusi, vēl tik uz pc būtu jāpārraksta pēc alfabēta. Vienkārši man ienāca prātā, ka tā būtu vieglāk vajadzīgajā brīdī izvēlēties pareizo formu lietvārdam un laiku darbības vārdam, nebūtu jāmeklē vārdnīcā vai jāmēģina atcerēties gramatikas noteikumi. Labi, vienkāŗši man patīk sistematizēt visu, tā laikam ir amata slimība. Nemaz nerunājot par to, ka dotos materiālus esmu salikusi gandrīz vai tematiski un hronoloģiskā kārtībā mapītē. Sick and freaky.

Ak jā, vēl par to, kāpēc mainījās plāni. Pagaidām lasu tikai pirmo grāmatu kopš idejas par savu bibliogrāfisko blogu. Tas ir Edgara Allana Po stāstu krājums „Nodevīgā sirds”. Jāatzīst, ka daži stāsti ir diezgan interesanti, bet citos grūti izsekot līdzi tekstam, jo valoda ir krietni sarežģītāka nekā biju domājusi, daudz atsauces uz kultūras, mākslas un literatūras vēsturi, kas lielākajā daļā gadījumu man neko neizsaka. Dažās vietās gribējās smieties, lai gan tas nav piedienīgi, smieties par līķiem, kas nejaušības pēc satrun stāvot kājās un uzgāžas virsū piederīgajiem.

Nu tā, pagaidām pietiks murgot.

Pirmais.

Ņemot vērā manu pēdējā laika tieksmi rakstīt un dokumentēt, arī es esmu nokļuvusi līdz bloga rakstīšanai.
Pretēji manai depresīvajai personībai šis blogs nebūs par dzīves grūtumu utt., bet gan par kultūru. Proti, pēdējā laikā atkal esmu aizrāvusies ar grāmatu lasīšanu un filmu skatīšanos, taču pēc kāda laika mēdz aizmirsties labi autori, literārie darbi, sižeti utt., tāpēc nolēmu, ka šeit varētu atstāt savas pārdomas par izlasīto un redzēto.